Ķekavas pusē ar aizsieto purniņu ilgstoši klaiņojušais suņvīrs Džekiņš, kura liktenis satrieca vai visu Latviju, tā arī vēl nav atradis sev jaunas mājas. Ažiotāžai ap suni noplokot, kā arī norimstot žēluma jūtu bangām, daudzie Džekiņa adoptētgribētāji nu ir pazuduši. Tiesa, uzreiz jābrīdina, ka rudulis ir specifisks suns. Pirmā mirklī nonācis svešā vidē Džekiņš būs īsts zelta gabaliņš, taču iedzīvojies, centīsies diktēt savus noteikumus. Tāpēc rējējam tiek meklēti ļoti atbildīgi un godprātīgi saimnieki: savu vienu vienīgo cilvēku Džekiņš mīlēs un dievinās, pārējiem ģimenes locekļiem neslēpjot greizsirdību, nu bet visi svešinieki un pat lūgtie viesi, ja suns netiks izolēts, dabūs pamatīgi trūkties. Tāds nu ir Džekiņa raksturs, kas nav sekas ar suni notikušajai vardarbībai. Tagad, ruduli ļoti labi iepazīstot, patversmes darbinieki pārliecināti: iepriekšējais Džekiņa īpašnieks nespēja, nemācēja un negribēja ar rējēja bieži nešpetno dabu sadzīvot, tāpēc arī noziegumu pret dzīvnieku pastrādāja… (Vairāk par Džekiņu lasiet blogā: http://patversme.wordpress.com/2011/04/12/divas-pastaigas-viena-diena-dzekins-un-rikijs/)