| Description: |
~8 gadi.
Kad es vēl biju kucēns, tu smējies par visām manām muļķīgajām grimasēm un mīļi sauci par savu bērnu un neņemot vērā dažas sagrauztas kurpes un pāris saplucinātu spilvenu, es kļuvu par tavu labāko draugu. Kad es slikti uzvedos, tu tikai bargi pakratīji pirkstu un jautāji: "Kā tu tā varēji?", bet jau pēc mirkļa atmaigi, nogāzi mani zemē un pakasīji punci. Es atceros tās naktis, kad kopā gulējām gultā un es uzmanīgi klausījos tavos noslēpumainajos sapņos un es ticēju, ka dzīve vairs nevar būt labāka. Mēs gājām garās pastaigās pa parku, braucām ar mašīnu un dažkārt apstājāmies, lai nopirktu saldējumu, tiesa gan, man tika tikai vafelīte, jo tu teici, ka saldējums nav labs suņiem. Pēdējā laikā es ilgi gaidīju tevi atnākam no darba un pacietīgi sniedzu atbalstu, kad tev gāja grūti, kad biji vīlies un ar salauztu sirdi, nekad tevi nenosodīju par sliktu lēmumu pieņemšanu. Vienā mirklī viss apgriezās kājām gaisā. Tu atradi savu otro pusīti, jums piedzima bērniņš. Es biju apburta no viņu rozīguma un no tā, kā viņš smaržoja un man tik ļoti gribējās viņu paauklēt. Tikai jūs uztraucāties, ka es mazajam kaut ko varētu nodarīt un man nācās lielāko daļu laika pavadīt vienai. Es kļuvu par savas mīlestības gūstekni. Es biju patīkami satraukta par to kur mēs tagad braucam, līdz mirklim, kad piebraucām pie Zaķusalas… Tev nācās ar spēku atlauzt sava dēla pirkstus, kurš turējās manā pavadā un kliedza: "Lūdzu tēt, nevajag! Lūdzu, neatņem man manu suni!" Tu izvairījies no mana acu skatiena un uz atvadām viegli paplikšķināji man uz galvas. Tu atstāji mani. Atstāji vienu pašu… Tā es tiku patversmē. Sākumā, kad kāds tuvojās manam būrim, es steidzos uz būra priekšpusi cerībā, ka tas esi tu, ka tu pārdomāji un atnāci man pakaļ, es cerēju, ka tas viss ir bijis ļauns murgs... Vai, ka tas būtu vismaz kāds, kuram rūp mans liktenis un ir atnācis mani izglābt. Kad sapratu, ka nespēju sacensties ar mazajiem jautrajiem un dzīvespriecīgajiem kucēniem, es ielīdu būra visdziļākajā stūrītī un gaidīju. Un gaidu vēl joprojām... |
